Bija pienācis laiks doties uz dusu un mazais zaķēns cieši satvēra lielā zaķa garās ausis. Viņš gribēja zināt noteikti, lielais zaķis viņu sadzirdēs:
– Zini, cik ļoti es tevi mīlu?
– Protams, ka nē, mazulīt.Kā lai es to zinu?
– Es tevi mīlu – tā! – un zaķēns atpleta savas ķepas plaši-plaši.
Taču lielajam zaķim ķepas garākas.
– Bet es tevi – lūk tā.
«Ak, tik plaši!», – nodomāja mazais.
– Tad es tevi mīlu – lūk tā! – un viņš pastiepās cik vien augstu spēja.
– Un es tevi – lūk tā, – viņam līdz pastiepās lielais zaķis.
«Оhoooo, cik augstu, – nodomāja mazais zaķēns. – Kad es tā varētu!»
Тe zaķēniņš aizdomājās: hop uz priekšējām ķepām, bet ar aizmugurējām stiepjās gar stumbru uz augšu!
– Es tevi mīlu līdz pašiem kāju pirkstiņiem!
– Arī es tevi – līdz pašiem tavu kāju pirkstiņiem, – lielais zaķis viņu satvēra un uzmeta gaisā.
– Nu , tad... tad... Zini,kā es tevi mīlu?... Tā! – un zaķēns sāka lēkāt un virpuļot pļaviņā.
– Bet es tevi – lūk tā, – uzsmaidīja lielais, un palecās tik sparīgi,ka viņa ausis aizskāra zarus!
«Tas tik ir lēciens! – mazais nodomāja. – Ja vien es tā spētu!».
– Es mīlu tevi tik tālu- tālu , kā pa šo taciņu līdz upei!
– Bet es tevi – kā pāri upītei līdz tuuuuuuuurrrrr tiem pakalniem....
«Tiiiik tāluuuu», – samiegojies nodomāja mazais zaķēns. Nekas prātīgs viņam vairs neienāca prātā.
Te , augšā virs krūmiem,viņš ieraudzīja tumšās debesis. Augtsāk par debesīm taču nekā vairs nav!!
– Es mīlu tevi līdz pašam Mēnesim, – nočukstēja zaķēns un aizvēra acis.
– Padomā tik, tik tālu... – Lielais zaķis to ielika lapu gultiņā.
Pats iekārtojās blakus, nobučoja saldam miedziņam... un iečukstēja austiņā:
– Arī es tevi mīlu līdz pašam Mēnestiņam, pašam Mēnestiņam un....un atpakaļ..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru