Mani neizbrīna miglas vāli aiz loga. Migla novembrī man vienmēr ir saistījusies ar veļiem...ar tiem mīļajiem, kas atnāk paraudzīties uz savējiem, atnāk ar padomu un svētību dzīvajiem...
Mēs ar bērniem spriedām par Lāčplēša un Melnā Bruņinieka cīņu, kura tā arī paliks mūžīga. Ne tikai Daugavas dzīlēs, bet arī katrā no mums.
Visgrūtākais ir izšķirt- kas ir labs, kas slikts. Kuri ir mūsējie, kuri svešie....
Šajā novembrī man sanācis daudz domāt par savu ģimeni, par paaudžu saitēm un pienākumiem pret savu ģimeni. Par lielajiem un mazajiem Lāčplēša cienīgiem varoņdarbiem un pienākumiem....
Mana sirdsapziņa ir mana stingrākā mēraukla. Mana sirds ir mans visdrošākais ceļa rādītājs.
To zināju un apjautu arī šajās novembra dienās, pārlasot mūsu ģimenes hroniku un skatot veco ģimenes albūmu.
Mans jaunatklājums- Antons Mentiņš. Manas vecmāmiņas brālis, kas kritis Ziemassvētku kaujās.
Katra ģimene Latvijā ir izaudzinājusi savu Varoni .
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru