Divas stundas kapos kopā ar brāli , kopjot vecvecāku un papiņa kapus man bija svētīgs laiks.
Abi nesarunājuši satikāmies ar darba rīkiem rokās.
Kā bērnībā, kad lielie mums uzticēja mājus darbus. Tikai atšķirība, ka vairs neesmu sīkā.
Mums bija divas stundas sarunām par pašiem, par dzīvi, par mūsu ģimeni....un par to,
kā gribās, lai kāds pasaka priekšā- kā to dzīvi sakārtot un dzīvot priecīgi...
Ir tik grūti izkāpt no standarta rāmjiem.
Ir tik grūti nedzīvot savu bērnu un savu mīļo dzīves...
Vajadzētu dzīvot pašai ar savu galvu un sev....
"Vai atceries, kas tu biji, pirms pasaule tev iestāstīja, par ko tev būtu jābūt?"
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru