Brīnumi līdzās...

Ik reiz, kad prasu savam brālim padomu, viņš paskatās uz mani pelēkām acīm un skarbi norūc- pašai galva kā wikipēdija! Un tad man gribas uzkašķēties, jo mans lielais brāļuks manu pastiepto atbildības bumbiņu atdevis man atpakaļ...Reizēm gribās, lai cits tavā vietā izdomā, pieņem lēmumu un uzņemās atbildību par tavu dzīvi...
Kur ir tas brīdis, kad mēs pārstājam ticēt paši sev , savām sajūtām?
Un kur ir tas brīdis kad pārstājam ieklausīties citos, sajust viņu pārdzīvojumus?
   Mēs ar sīkučiem šodien daudz domājām un sarunājāmies par mūsu Rūtiņu. Mums pietrūka viņas lielo acu, smaida un viņas klātbūšanas. Izrādījās, ka esam tā viens ar otru saraduši, ka satraucamies, ja kāda no mums nav....Kā viņai tur iet, tajā svešajā skolā?
Gaidot uz pusdienām, dzirdēju, kā Aleksandra satraukti ņurcīja Annušku- Tu tikai neizdomā pazust! Tu saproti, ka nevar tā- pamest savējos.... Rūta bija Aleksandras sola biedrenīte un abas mēdza vakaros ieķiķināt un iedziedāt mēnestiņu... Annuška nu ir palikusi vienīgā no viņu istabiņas...
 Mūsu vakara Baltais aplis bija tik mīļš un mīlestības pilns.Visas mūsu labās domas un vēlējumi tika aizsūtītas Rūtulītim... un tad virs skolas tumšajās debesīs parādījās rozā Eņģelis...
Mēs ticam,ka mūsu labās domas un vēlējumi ir saņemti un atnesti mums atpakaļ.